Kamēr birokrātija turpina nogalināt sapņus, es jau domāju par kādu nākamo lidojumu, ir dažas idejas.

1. panorāmas foto - izmantot magnetometru un reakcijas ratu (reaction wheel), lai kontrolētu kapsulas griešanos ap savu asi. Pēc tāda principa tiek grozīti mazie vai ne tik mazie satelīti, neizmantojot dzinējus, taču mani interesē tikai viena ass, jo kapsula jau tāpat karājas striķī un sasvērt to neko daudz nav iespējams, tikai grozīt. Vēl arī tas, ka rats, iespējams, zināmā mērā darbotos kā žiroskops, lai stabilizētu kapsulu. Daudz vietas eksperimentiem.
Ričards Babingtons (UKHAS) pirms pāris nedēļām palaida ļoti advancētu kapsulu ar Canon 550D spoguļkameru, kurai bija trīs žiroskopi un īpaša konstrukcija stabilizēšanai, kas lieliski darbojās (video ir ļoti stabils). Grozīt gan to nevarēja, taču mani vairāk interesē grozīšana, ne tik daudz stabilizācija.

2. zvaigžņu sekotājs (star tracker) - apvienot to ar grozīšanu un žiroskopiem stabilizācijai, tad palaist balonu pēc saulrieta, lai fotografē nakts debesis ar ilgu ekspozīciju (5-10 s), atrodoties virs atmosfēras. Eh, plaša lauka skati noteikti būtu fantastiski.

3. attālināti kontrolējama kapsulas atvienošana no visa pārējā, ja, piemēram, gadās nolaisties augstā kokā. Izpletnis gan tiktu zaudēts, bet vismaz kapsula būtu. Teorētiski tas nav sarežģīti, vajag divus vienkāršus transīverus, kas darbojas līdz 20 metru attālumam, vai pat tikai raidītāju un uztvērēju, autonomas sistēmiņas, kas nosūta signālu un saņem signālu, nihroma vads vai rezistors, čiks un gatavs.

4. Mazpowerīgs kompītis (MK808, TL-WR702N, RPi vai kas tāds) ar RTLSDR un dump1090, lai pārbaudītu, kā un cik tālu lidmašīnas ar ADS-B var uztvert no gaisa. Tas gan diemžēl notiktu tikai offlainā, datus būtu jāapskata pēc nolaišanās, bet tik un tā. 1090 MHz antenas ir mazas, tāpēc izmēru ziņā tā nebūtu problēma.

5. (turpinājums sekos)

Tā kā CAA sāga man jau rādās sapņos (burtiski), tad aktīvāk pievērsos visu laiku atliktajām tehnikas lietām un beidzot pārcēlu visus sensoru un citus konektorus un detaļas no maketēšanas plates uz normālas plates un salodēju. Sīku detaļu lodēšana man nekad nav gājusi pie sirds, bet kopumā tas vispār nebija tik traki kā iepriekš šķita.

(normālas bildes ar paskaidrojumiem būs citreiz)

Plate tiek uzlikta Stalkerim, kas arī visu kontrolē, tāpēc tur nav pārāk daudz detaļu. Pirms tam ilgi domāju, kā to visu labāk izkārtot – it kā jau tur viss liekas vienkārši, bet, tā kā iepriekš ne ar ko tādu nebiju darbojies, tad pat tik vienkārša lieta sanāca sarežģīta. Beigās sapratu, ka nevaru to visu iepriekš uzzīmēt, tāpēc vienkārši liku uz plates, sazīmēju nepieciešamos savienojumus, trīsreiz pārbaudīju un lodēju klāt. Pēc tam liku klāt nākamo porciju. Atklājās, ka viss nebija tik labi kā iecerēts, bet pārāk lielu kļūdu arī nebija. Pirmajai reizei tīri normāli. Nākamreiz varbūt pat varēšu pašu procesoru arī likt uz plates un iztikt tikai ar vienu plati. Līdz SMD gan diez vai kādreiz advancēšos..

Bet nu visā visumā bortdators ir pabeigts par 95%, vēl mazliet jāpielabo programmatūra, jāsataisa konektori visiem sensoriem un citi sīkumi. Vēl gan jātiek skaidrībā ar vislabāko barošanas variantu.

Tā kā viss beidzot sāk šķist tik gatavs un tuvu, tad, protams, nespēju vien nociesties, lai veiktu pirmos tālos testus ar radio.

Kapsulas raidošā antena būtībā ir tāda pati kā tā, kas uzstādīta mājās uz jumta uztveršanai – 1/4 viļņa "ground plane". Tā ir omnidirekcionāla antena. Mājās to izveidoju no SO-239 ligzdas un elektrības kabeļa dzīslas.

Savukārt, raidošo antenu izveidoju no RG58 koaksiālā kabeļa, uzmanīgi un pacietīgi atšķetinot kabeļa ekranējumu, lai to sadalītu četrās šķipsnās, kas būs pati "ground plane", bet centra dzīsla būs radiators. Lai antenas elementi turētos taisni, ievietoju tos kokteiļsalmiņos. Tādā veidā tie ir pietiekami cieti, lai nezaudētu formu, un pietiekami mīksti gadījumam, ja kapsula nolaidīsies uz kaut kā, ko citādi varētu traumēt. Pagaidām to pielipināju kartona plāksnītei, lai turas kopā.

Desmitos vakarā viss bija gatavs, vajadzēja notestēt. :) Biju domājis aizbraukt uz gravas otru pusi un notestēt TX/RX sistēmas, atstājot raidītāju tur tiešas redzamības vietā kādu 300 m attālumā. Aizbraucu, ieslēdzu, pieslēdzos mājas kompim, lai pārbaudītu, kas un kā, un.. pat neskatoties uz to, ka skatu aizsedz laba koku kārta un raidītājs nemaz nav izlikts ārpus mašīnas, signāls tik spēcīgs un skaidrs, ka nav vērts neko atstāt un vēl ko testēt.

Nākamajā vakarā pagatavoju Yagi tipa piecu elementu antenu no mērlentes – stundas darbiņš. Antena ir viegli izveidojama, tā ir viegla, nav jābaidās kaut ko nolauzt vai saliekt, mērlente pati iztaisnojas.

Šī tipa antena uztver signālu diezgan šaurā leņķī, to ir jātēmē pareizajā virzienā. Darboties ar tādu, protams, neērtāk, taču milzīgs ieguvums pār omnidirekcionālo antenu ir tāds, ka tā neuztver apkārt esošos trokšņus, tā uztver tikai to virzienu, kurš nepieciešams, tādā veidā krietni palielinot signāla un trokšņa attiecību, kas arī nepieciešams.

Bortdatoram noskrūvēju raidītāja antenu un aiznesu to uz tālāko dārza stūri aiz kokiem, lai pārbaudītu, kas notiek. GP antenai "gain" bija jāuzgriež līdz galam, lai normāli uztvertu un atkodētu telemetriju. Ar Yagi antenu signāls bija ļoti spēcīgs un tīrs, tiklīdz pavērsu to pareizajā virzienā, bet "gain" mierīgi varēja būt ap 8 dB, vairāk nebija nepieciešams. Man, protams, nav nekādas pieredzes radio lietās, bet es teiktu, ka lielisks sniegums!

No rīta devos uz Sunīšiem, kas no mājas redzami pavisam tālu prom vistālākajā gravas galā. Arī bija plāns kaut kur noslēpt raidītāju, mājās patestēt jauno antenu, pēc tam ar velo treniņa nolūkos atbraukt tam pakaļ, taču realitātē izrādījās, ka tas nav nepieciešams – es vēl nemaz nebiju ticis līdz atklātai vietai, no kurienes saredzama Sigulda, biju aiz meža, raidītājs atradās uz aizmugurējā sēdekļa, bet mājās to jau mierīgi uztvēra un dekodēja – astoņi kilometri taisnā līnijā. Kā lai tādos apstākļos notestē Yagi antenu, ja jau GP mierīgi ķer un "gain" arī nemaz nav līdz maksimālajai vērtībai?

Toties esmu ticis pie diezgan stipras pārliecības, ka ar raidītāju un uztvērēju mājās viss ir kārtībā. :) Atceļā braucu caur Murjāņiem, signāls ūdenskritumā bija redzams visu laiku, lai gan atkodēt to atkal varēja tikai Siguldas tuvumā. Tur, iespējams, būtu bijis labs virzienantenas tests.

Pieci baloni tika palaisti, viens balons tika atrasts.
AVA un PIE, kurus palaida no Kembridžas, veiksmīgi tika līdz Eiropai.
uXABEN pārstāja raidīt dažu kilometru augstumā un pazuda.
PYSY bija problēmas ar GPS, un tas diemžēl pazuda.
Pikobalons BONZO6 arī ilgi nenoturējās gaisā un pazuda.

Upu projekts AVA bija iecerēts kā transeiropas floateris ar APRS, kas darbojas tajās valstīs, kur atļauts. Ar APRS lidojuma gaitā bija kaut kādas tehniskas problēmas, arī ar 70cm raidītāju viss nebija gludi (ir aizdomas par RFM22B moduli).
Īsi pirms starta:

Brīdi pēc pacelšanās balons, kuram bija jāceļas ar ātrumu 1.5 m/s, sāka nolaisties ar ātrumu -1 m/s, kas bija diezgan satraucoši, tad tomēr pacēlās augstāk, lai atkal sāktu laisties lejup. Tā nu, lai arī to palaida kopā ar PIE un abiem bija paredzēts vienāds pacelšanās ātrums, AVA pirmo kilometru pieveica pēc krietni ilgāka laika, tomēr balons pārlidoja Lamanša kanālu, Nīderlandi, Vāciju un Čehiju un nolaidās Austrijā dažas stundas pēc saullēkta. Lidojums beidzās kalnos, un, pateicoties veiksmīgam novietojumam, slovāku radioamatieris to varēja uztvert pat uz zemes. Tā nu karstasinīgo slovāku ekspedīcija devās glābšanas misijā uz Austrijas Alpiem, un tiešām atrada kapsulu kalnos un sniegā, tā ļoti veiksmīgi bija nolaidusies starp kokiem. :)

Vairāk info ava.upuaut.net
Radim (OM2AMR) foto no glābšanas misijas

Upu raksta, ka ir atrasts iespējamais iemesls APRS un 70cm radio problēmām – Radims atvēra AVAs bumbu, un izskatās, ka putuplasts zemā atmosfēras spiediena ietekmē ir izpleties, atspiežot APRS plati no bortdatora (bildīte). Negaidīts un vērā ņemams iemesls.

Daveake projekts PIE arī bija ļoti interesants. Tam bija divi NTX2 raidītāji ar nominālo frekvenci 434.075 MHz, taču abi mazliet novirzīti uz pretējām pusēm, un tas tiešām strādāja, frekvences nepārklājās. Kā bortdators tika izmantots Raspberry Pi, kas fotografēja un sūtīja lejup attēlus ar SSDV, katrs raidītājs savu. Tā kā balons cēlās mazliet ātrāk, tas izvēlējās citu maršrutu, lidojot pāri Nīderlandes un Vācijas dienvidiem līdz Šveicei, kur pagriezās atpakaļ uz rietumiem un.. nakts vidū apklusa. Franču radioamatieri jau bija gatavi, taču PIE tā arī vairs neatsāka raidīt. Tas arī nebija paredzēts kā ilgs lidojums, jo RPi un pārējā tehnika ir ļoti energoprasīgi. Visticamāk, PIE nolaidās kaut kur Francijā arī kādu laiku pēc saullēkta. Nakts laikā, kad nofotografēt tāpat neko nevarētu, tas sūtīja interesantas bildes no "kosmosa". :) Un beigās arī vienu saullēkta blāzmas bildi.

Vairāk info daveakerman.com
Par abiem lidojumiem var lasīt arī The Register rakstā.

PYSY Vācijā bija tehniskas problēmas – komanda īsi pēc starta pamanīja, ka GPS nestrādā un visu laiku tiek raidīta viena un tā pati atrašanās vieta un laiks. Žēl.

BONZO6 bija pikobalons, kas tika līdz divu kilometru augstumam, un tad sāka nolaisties. To nebija plānots atgūt.

Bet nu skats uz karti brīvdienās bija grandiozs. Tik daudz torņu gan Lielbritānijā, gan citur Eiropā. :) Liela mēroga pasākums.

Kamēr Latvijā neļauj pat vienu, Lielbritānijā šodien launčogedons.

Daveake laiž balonu ar diviem trekeriem, kuri abi raidīs SSDV (sūtīs attēlus). Tiem abiem standarta frekvence ir 434.075, kas mazliet novirzīta uz abiem sāniem, tāpēc būs interesanti, kā tie uzvedīsies. Un Upu laidīs balonu ar APRS. Abiem vajadzētu peldēt pāri Eiropai – Nīderlande, Vācija, mazliet Polija un tad uz dienvidiem. Ļoti ceru, ka tie tiešām sāks floatēt un būs gaisā ilgi.

Nu un vēl divi "normālie" lidojumi – viens Vācijas dienvidos, vēl viens Lielbritānijā.

Ja mēs lidotu tieši šodien, tā būtu ļoti interesanta trajektorija..