Kamēr birokrātija turpina nogalināt sapņus, es jau domāju par kādu nākamo lidojumu, ir dažas idejas.

1. panorāmas foto - izmantot magnetometru un reakcijas ratu (reaction wheel), lai kontrolētu kapsulas griešanos ap savu asi. Pēc tāda principa tiek grozīti mazie vai ne tik mazie satelīti, neizmantojot dzinējus, taču mani interesē tikai viena ass, jo kapsula jau tāpat karājas striķī un sasvērt to neko daudz nav iespējams, tikai grozīt. Vēl arī tas, ka rats, iespējams, zināmā mērā darbotos kā žiroskops, lai stabilizētu kapsulu. Daudz vietas eksperimentiem.
Ričards Babingtons (UKHAS) pirms pāris nedēļām palaida ļoti advancētu kapsulu ar Canon 550D spoguļkameru, kurai bija trīs žiroskopi un īpaša konstrukcija stabilizēšanai, kas lieliski darbojās (video ir ļoti stabils). Grozīt gan to nevarēja, taču mani vairāk interesē grozīšana, ne tik daudz stabilizācija.

2. zvaigžņu sekotājs (star tracker) - apvienot to ar grozīšanu un žiroskopiem stabilizācijai, tad palaist balonu pēc saulrieta, lai fotografē nakts debesis ar ilgu ekspozīciju (5-10 s), atrodoties virs atmosfēras. Eh, plaša lauka skati noteikti būtu fantastiski.

3. attālināti kontrolējama kapsulas atvienošana no visa pārējā, ja, piemēram, gadās nolaisties augstā kokā. Izpletnis gan tiktu zaudēts, bet vismaz kapsula būtu. Teorētiski tas nav sarežģīti, vajag divus vienkāršus transīverus, kas darbojas līdz 20 metru attālumam, vai pat tikai raidītāju un uztvērēju, autonomas sistēmiņas, kas nosūta signālu un saņem signālu, nihroma vads vai rezistors, čiks un gatavs.

4. Mazpowerīgs kompītis (MK808, TL-WR702N, RPi vai kas tāds) ar RTLSDR un dump1090, lai pārbaudītu, kā un cik tālu lidmašīnas ar ADS-B var uztvert no gaisa. Tas gan diemžēl notiktu tikai offlainā, datus būtu jāapskata pēc nolaišanās, bet tik un tā. 1090 MHz antenas ir mazas, tāpēc izmēru ziņā tā nebūtu problēma.

5. (turpinājums sekos)