18 km augstumā

Doma palaist tāda veida balonu radās sen, sen – 2010. gada 18. oktobrī, tomēr beidzot 2013. gada 6. jūlijā viss notika. Pēc pusotra gada gaidīšanas un bakstīšanās beidzot bija atļauja no Civilās aviācijas aģentūras, bija viss sagatavots, sagādāts un sarunāts. Vienreiz pārcēlām palaišanu nelabvēlīgas prognozes dēļ, un nākamajā nedēļas nogalē – laižam gaisā!

Spacenear.us infobox

Gaisā jālaiž bortdatoru ar radioraidītāju, rezerves sakaru ierīci, fotoaparātu un pašu balonu. Uz zemes paliek mobilie uztvērēji mašīnā, stacionārais uztvērējs ar kodēto nosaukumu "Veranda".. ē.. mājās verandā, kā arī nezināms skaits brīvprātīgo, kas Latvijā un, iespējams, arī ārvalstīs klausīsies radiosignālus, dekodēs telemetriju un pārsūtīs to uz serveri tieši tāpat kā mēs no ceļa.

Saturs

Bortdators

Tā kā lodēšana vēl nav mana stiprā puse, tad bortdators tika veidots vienkāršs, lai varētu piespraust visus sensorus un GPS. Apakšā ir Seeedstudio Stalker v2 (Arduino klons), uz kura uzlikta plate ar radio un visiem konektoriem. Stalkerim ir Atmega328P procesors ar 8 MHz. Arduino parasti darbojas ar 5V barošanu, bet mums visa sistēma ir uz 3.3V, jo nevienam sensoram vairāk nav vajadzīgs. Turklāt – jo mazāks energobudžets, jo mazāk bateriju, mazāk siltuma, mazāks svars.

Uz plates ir konektori, kur pievienot GPS uztvērēju, divus temperatūras sensorus, divus UV sensorus, divus LED ziņošanai par statusu, kā arī pielodēts radio un radio antenas SMA konektors.

Bortdators

GPS uzvērējs ir ar uBlox čipu, kas darbojas virs 18 km robežas, kur parastie GPS izbeidzas nepareizi interpretēta COCOM limita dēļ. uBlox ir jāpārslēdz "flight" režīmā, lai tas neizbeigtos pie 12 km, jo pēc noklusējuma GPS darbojas "gājēju" režīmā. Komunikācija ar GPS notiek, izmantojot seriālo interfeisu (var arī I2C, bet to vēl neesmu mēģinājis).

Radioraidītājs ir Radiometrix NTX2, kas ar 10 mW jaudu raida 434.075 MHz frekvencē, kas ir ISM josla, tāpēc, ievērojot jaudas un joslas platuma ierobežojumus, drīkst raidīt arī bez radioamatiera licences. Ar dažiem rezistoriem tiek panākts, ka radio maina raidīšanas frekvenci pietiekamā apjomā, lai to varētu izmantot FSK režīmā, raidot RTTY.
Ceturtdaļviļņa "ground plane" antena tika veidota no RG58 kabeļa.

Barots tas viss tika ar trim AA tipa baterijām caur LDO regulatoru. Ja pareizi atceros, strāvas patēriņš bija ap 80 mA. Teorētiski tas varētu darboties pāris dienas, praktiski pārbaudīts netika.

Bortdators aptaujā GPS, aptaujā sensorus, saformē teksta virkni ar telemetriju, noraida to ar radio un pie reizes pieglabā arī uz atmiņas kartes. Un sāk ciklu no jauna.

Uztvertā telemetrija, savukārt, tiek atkodēta ar dl-fldigi programmu un automātiski pārsūtīta uz serveri attēlošanai uz kartes.

Rezerves sakari / chase car

Kā bekaps tika izmantota paveca Nokia 6120c ar Symbian OS, uz kuras uzlikta m-shell vide. M-shell ļauj rakstīt skriptus, kas var izmantot dažādas telefona funkcijas, līdz ar to bija viegli to sasaistīt ar GPS un darbināt pēc līdzīga principa kā bortdatoru, tikai radio vietā izmantojot īsziņas. Protams, GSM tīkls beigtos samērā nelielā augstumā, salīdzinot ar radiosakariem, taču tieši tāpēc tas ir bekaps. Kā GPS tika izmantots Nokia LD-3W ķīniešu klona versijā, kas ar telefonu savienojas, izmantojot bluetooth. :) Starp citu, darbojās līdz 24 km augstumam, gaidīto 18 km vietā. Īsziņu gan varēja nosūtīt tikai 3.3 km augstumā, izrādās, ka telefonam tiešām bija bojāta antena.

Tas pats M-shell skripts tika izmantots arī mašīnā, lai uz spacenear.us/tracker kartes attēlotu mūsu atrašanās vietu, sekojot balonam uz zemes.
Sīkāk par to visu rakstīju jau iepriekš.

Īsziņas no telefoniem tiek pārsūtītas uz serveri, lai attēlotu uz kartes tieši tāpat kā parasto telemetriju. Ar šo lieliski izpalīdzēja laacz, šajā ziņā sakari darbojās lieliski.

Fotoaparāts

Canon IXUS kompaktkamera ar CHDK. Barošana caur "switching" regulatoru no četrām AA.

Ar kameru it kā viss pavisam vienkārši – CHDK un Lua valoda nav Ķīnas ābece. Fotoaparātam ik pēc noteikta intervāla jāuzņem foto un ik pēc noteikta skaita fotogrāfiju jānofilmē īss video. Izklausās labi? Realitātē kaut kas tik vienkāršā padarīšanā pamanījās noiet greizi un uzkārties. :/

Balons un izpletnis

Kā balons tika izvēlēts Hwoyee 1000g balons, ņemot vērā paredzamo kopējo kapsulas svaru un vēlamo sasniedzamo augstumu – ap 32 km. Tas tika piepildīts ar ūdeņradi. Plānotais balona pacelšanās ātrums bija 5.2 m/s.

Par drošu zondes nolaišanos gādāja 36" liels izpletnis – arī izvēlēts atbilstoši kapsulas svaram. Plānotais zondes nolaišanās ātrums bija 5.6 m/s.

Kapsula

Kapsula

Pati vienkāršākā un lētākā sastāvdaļa – putuplasta kaste. Izmantojām 5 cm biezu putuplastu, bet otrreiz gan ar tādu vairs ne – pārāk biezs, pārāk laba siltumizolācija. :)

Kaste salīmēta no atseviškām plāksnēm, uztaisīts caurums kamerai, iekšā sataisīti plauktiņi, kur visu salikt, zem kapsulas pielīmēta radio antena. Uz vāka divi UV sensori un vienā sānā ārējās temperatūras sensors, kurš paslēpts no saules. Tas arī viss.
Kapsulai jābūt pietiekami izturīgai un trauslai reizē, lai tā izturētu PBC (post-burst chaos) un nolaišanos, kā arī, lai, nolaižoties uz kaut kā, neko un nevienu netraumētu.

Kritēriji aprakstīti Starptautiskajā Civilās aviācijas konvencijā par bezpilota brīvajiem baloniem, tur ir arī pieļaujamās masas, blīvuma un virvju izturības limiti.

Radio uztveršana uz zemes

Dažas dienas iepriekš freefm.lv forumā ierakstīju ziņu, ka laidīsim balonu ar radioraidītāju, kur arī uzrakstīju raidīšanas parametrus, par dl-fldigi, ar ko atkodēt telemetriju un tā. Piektdienas rītā apstiprināju laiku un vakarā to pašu ierakstīju arī elfaforums.lv.

Nebija ne jausmas, cik daudzus tas varētu interesēt, cik daudzi varēs sagatavoties uztveršanai, cik daudzi varēs uztvert. Ne jausmas. Bija skaidrs tikai tas, ka mums jābūt gataviem pašiem ar visu tikt galā un paļauties, ka vēl kāds sūtīs telemetriju uz serveri attēlošanai uz kartes, nevajag. Tas būtu lieliski, bet tas var arī nebūt vispār.

Paredzējām divas neatkarīgas uztveršanas iespējas – sekojošā mašīna un mājas.

Mājās ir vecs PC (Duron 1.2 GHz, 256 MB) ar WinXP, kas tika izmantots kā uztverošā stacija. Izmantojot lokālo tīklu, tas saņēma radiosignālus no cita datora (tas nolikts nostāk un barojas vien ar 5V), kam pieslēgts pliks RTLSDR ar R820T un 1/4 GP antenu uz jumta. PC kontrolēju ar VNC, kad varēju un kad bija vajadzīgs. Vispār tas darbojās ļoti labi un lielu uzmanību neprasīja. Tas, protams, iepriekš tika testēts, tomēr ne tādos attālumos.

Mašīnā bija divi laptopi – vienam tāds pats RTLSDR, taču ar preampu, bet otram – skeneris (nosaukumu esmu aizmirsis, nav mans). Uz mašīnas jumta uzliku divas antenas – 70cm/2m "whip" un geto paskata ceturtdaļviļņa GP. :) Līdzi bija arī "yagi" tipa antenas, ja nu vajadzētu ko jaudīgāku.
Katram kompim arī mobilais internets. Viss darbojās no viena 12/220V invertora (noteikti nav tā labākā lieta, ko turēt radio tuvumā, bet..).

Zondes palaišana, sekošana tai un atgūšana

Lai gan sestdienas startam viss jau sen bija "kārtībā un gatavs", vēl trijos piektdienas naktī sēdēju ar lodāmuru un pabeidzu vēl nepabeigto, lai gulēt tiktu tikai līdz ar gaismiņu četros no rīta. Kopijam bija tieši tāpat.

Nedaudz pēc deviņiem no rīta Kopijs bija klāt Siguldā. Vēl pabeidzām nostiprināt antenu, vienojāmies par nepieciešamo pacelšanās ātrumu un sagatavojām atsvaru ar aprēķināto masu, sakrāmējām visu nepieciešamo mašīnā, sazvanīju vēl divus palīgus, kas gan būtu tikai pie palaišanas, un devāmies uz ieplānoto zondes palaišanas vietu. Laiks bija mazliet vējains un daļēji mākoņains. Pļavā iekārtojāmies aizvējā un sākām darboties.

Vispirms iedarbinājām bortdatoru, jo, ja tas neietu, neko nevarētu laist. Telemetriju no tā varēja uzvert gan mašīnā kā paredzēts, gan mājās, kas priecēja, – balons parādījās uz spacenear.us/tracker kartes. Pēc tam ieslēdzu rezerves sakaru sistēmu, kas arī uzreiz dabūja GPS signālu un parādījās uz kartes. Vēl vajadzēja mašīnas atrašanās vietu attēlot uz kartes, taču tas neskaidru iemeslu dēļ tomēr nestrādāja, bet nu arī nebija kritiski.

Izpakoju un izritināju balonu, kas divus gadus bija nostāvējis istabā uz skapja. :) Latekss diezgan slikti ož. Pievienoju to pie uzpildes caurules, un sākām pildīšanu.

Kapsula

Ik palaikam centos informēt #highaltitude čatkanālu par notiekošo, ja nu tur ir kāds vietējais iedzīvotājs, bet tas gan nesanāca tik bieži kā gribējās, jo vienlaikus bija jādarbojas arī ar citām lietām uz vietas. Būtu labi kāda persona tīri sabiedriskajām attiecībām, bet mēs bijām tikai divi – bez atsevišķām palaišanas, sekošanas, mediju, ēdināšanas un koordinēšanas komandām. :)

Balona pildīšana nenotika tik ātri kā bijām iedomājušies. Vispār viss nenotika tik ātri kā bija paredzēts. Starts bija plānots un izziņots uz plkst. 12, bet tieši tad mēs tikai sākām pildīt balonu. Sākumā likās, ka tas būs pilns diezgan ātri, taču laiks gāja un vēl kā nav, tā nav. Droši vien to varēja pildīt ātrāk, bet, tā kā tā bija pirmā reize, tad ko var zināt, un drošības labad arī neriskējām.

Balons tomēr pildījās, jau stāvēja gaisā, drīz vien arī pacēla pildāmo cauruli, tāpēc nolēmām sagatavot kapsulu palaišanai, lai vismaz ar to nav lieki jākavējas. Mums vispār bija sagatavota čekliste, kur sarakstīti visi darbi, visas pārbaudāmās lietas, viss plāns, pēc kura darboties, bet realitātē pēc šī saraksta tomēr nevadījāmies. :) Pat īsti nevaru paskaidrot kāpēc, vienkārši likās "viss taču skaidrs, var iztikt".

Tā nu rezultātā bija tīri loģisks iznākums – kapsulā viss ieslēgts, viss sakārtots, pati kaste jau aizlīmēta un gaida startu, kad es atcerējos, ka, jopcik, kameru taču es ieslēdzu, bet nolēmu, ka palaist fotografēšanu vēl nav jēgas! Pakojām vaļā, ieslēdzu kameru, pakojām ciet. Tiešām labi, ka bija vēl papildu cilvēki, kam šo to uzticēt. Tikai sekošana čeklistes izpildei nevienam netika uzticēta.

Jau gandrīz stunda bija pagājusi, kopš sākām pildīt balonu, un līdz ar to arī stunda pāri plānotajam starta laikam, kad balons beidzot pārliecinoši pacēla atsvaru (nedaudz virs 2 kg), kas nozīmēja, ka pildīšanu jāpārtrauc. Lai būtu pavisam droši, ja nu atsvara aprēķināšanas un mērīšanas laikā pieļauta kāda kļūda, vēl ielaidu pāris stirkus gāzes, un balonu varēja siet ciet.

Balons patiesībā likās pat diezgan pilns, tas nebija tāds šļaugans kā bijām redzējuši fotogrāfijās. Ir gan ļoti iespējams, ka bildēs lielākoties bija lielāki baloni, tāpēc tie bija tukšāki nekā mūsējais, kas bija tāds pavisam normāli apaļš un diezgan stingrs.

Balons tika aiztaisīts (satraucošākais brīdis, kad tas tiek turēts rokās un vairs nav nekur piesiets – tikai nepalaist vaļā!), tika piesieta aukla, pie kuras tika piesiets izpletnis, pie kura tika piesieta aukla, pie kuras tika piesieta kapsula.

Viss? Viss! Vēl ātri uzmetu acis datora ekrānam, vai viss darbojas. Viss darbojas. Kas vēl? Vairs nekas. Izskatās labi. Viss? Viss! Viss gatavs! Var laist gaisā? Var laist!

ZOMG! Brīdis, kuru gaidījām vairākus gadus, te nu tas ir! Mēs laižam gaisā savu balonu, kas pacelsies līdz stratosfērai, līdz tādam augstumam Zemes atmosfērā, kas ir daudz līdzīgāks apstākļiem uz Marsa nekā uz Zemes, tad pārsprāgs un nonāks lejā. Cerams, viss būs labi, viss būs pareizi. Lai gan vairs neesam ne pirmie un pat ne otrie Latvijā, kas to dara, kaut kādā ziņā mēs tomēr esam pirmie Latvijā – publiski pieejama telemetrija un lidojuma maršruts, kas reālajā laikā redzams uz kartes visā pasaulē. :)

Lēnām palaidām balonu arvien garākā striķī, līdz gaisā bija arī izpletnis (uz mirkli iešāvās prātā doma – vai visi mezgli izturēs, vai nekas nepārtrūks?), pēc tam drīz vien rokās bija vairs tikai pati kapsula. Tobrīd bija sajūta, ka visam jābūt pareizi, jo mainīt tāpat vairs neko nevar. Atlaidu striķi, un balons sāka ceļojumu.

Sagatavošanās, pildīšana un palaišana bija tāda nedaudz haotiska un steidzīga, pie uzrakstītā plāna neturējāmies, tomēr viss tika izdarīts, viss tika izpildīts, beigās nekas netika aizmirsts.

Ātri aizskrēju līdz mašīnai pārbaudīt telemetriju – viss notiek. Balons cēlās arvien augstāk, un likās, ka tas nekur prom nekustas, bet iet stāvus gaisā. Bija sajūta, ka tie gan nav nekādi 5 m/s, bet daudz ātrāk, tomēr telemetrija nerādīja "daudz" ātrāk. Saucu augstumu – 800, 1200, 1600 metri. Balons joprojām bija redzams kā arvien mazāks balts punktiņš. Pie diviem kilometriem tas pazuda mākonī. Pēdējā pozīcija no bekapa gan bija tikai 1.3 km augstumā.

Aptuveni četru kilometru augstumā likās, ka viss slikti – kāpēc dl-fldigi rāda vienu, taisnu signāla līniju, kur otra līnija? Viss? Bortdators uzkāries? Radioraidītājs atvienojies? Pārāk auksts? Pārāk karsts? Pārāk sakratījās? Tur taču ir "watchdog" – ja tā ir programmatūras vaina, tam jāatdzīvojas. Kamon! Satraukums bija ne pa jokam, tomēr izrādījās, ka man tikai uzkārusies signāla dekodēšanas programma. Pārstartēju to un atkal varēju elpot.

Savācām visas mantas, sametām mašīnā, šķīrāmies no fotogrāfa un abiem palīgiem, kas vēl iegaumēja spacenear.us adresi, kur sekot līdzi lidojumam, un devāmies uz mājām nolikt gāzes balonu un citas vairs nevajadzīgās mantas, lai dotos tālākā ceļā.

Iepriekš prognoze rādīja, ka balons dosies uz Cēsu pusi, pagriezīsies atpakaļ, sprāgs Inciema tuvumā, tad atkal pagriezīsies uz pretējo pusi un nolaidīsies pie Cēsīm, tāpēc arī devāmies uz Inciemu. Kopijs pie stūres, es blakus ar laptopu klēpī un sekoju līdzi telemetrijas plūsmai, mājas kompim un kartei. Viss izskatās labi.

Balonam esot deviņarpus kilometru augstumā, pamanu, ka vairs neesmu vienīgais uztvērējs – pievienojies princ_fm no Cēsīm. Ļoti jauki – jo vairāk, jo labāk! Pēc īsa brīža sarakstā parādās arī YL3GEG no Kocēnu puses. Forši!

Čilošana, kamēr balons lido uz mūsu pusi

Balons ceļas augšup ar mazliet lielāku ātrumu kā bija plānots, taču tas nav tik būtiski. Mēs esam atraduši nomaļu un atklātu vietu šosejas malā pie Inciema, kur klausāmies radio un čilojam, mazliet ieturoties. Dienas gaitā par ēšanu vispār tika diezgan piemirsts. Zonde tuvojas mums un mēs varam būt mierīgi, nekas nav jādara. Atradu laiku pat pasekot līdzi čatiņam. Lielbritānijā todien notika vairāki lidojumi, tāpēc tas bija diezgan aizņemts.

Noskaidroju arī, kāpēc mašīnas pozīcija neparādās uz kartes – izrādījās, ka SIM kartei beidzies termiņš. Arī tas bija čeklistē.. Kamēr stāvam, pie reizes papildināju arī to, un mašīnas ikona beidzot parādījās uz kartes.

Izdevās dabūt uz kartes arī dzīvo prognozi, kas rādīja, ka balons neplīsīs vis pie Inciema, kā iepriekš bija plānots, bet gan starp mums un Siguldu, turklāt nolaišanās tagad paredzēta pie Līgatnes, nevis pie Cēsīm. Visdrīzāk, ka tā jau bija jaunā prognoze, kas no paša rīta vēl nebija pieejama, un arī lielāks pacelšanās ātrums arī to ietekmējis. Pēc palaišanas mēs mierīgi būtu varējuši palikt mājās, bet reāli jau diez vai uz to piespiestos, turklāt tobrīd prognozētā nolaišanās vieta vēl bija otrā Gaujas krastā.

LAASE-1 prognozētais un reālais lidojuma maršruts

Sensoru rādījumi gan liek vilties. UV sensori acīmredzami ir noregulēti pārāk jūtīgi, un lielas jēgas no tiem nav. Iekšējās temperatūras sensors lidojuma sākumā ziņoja pat par +42.2°C temperatūru, kam es ticu, jo kapsula visu laiku atradās saulē, tādēļ sakarsa, turklāt darbojoties baterijas un regulatori arī silst, nemaz nerunājot par kameru. Lidojuma laikā temperatūra mazliet samazinājās, bet neko daudz. No vienas puses labi, raidītāja frekvencei vajadzētu būt stabilai, no otras – karsts ir karsts. Savukārt, ārējais temperatūras sensors nomērīja mīnus grādus tikai septiņu kilometru augstumā un arī vēlāk bija krietni par augstu kā vajadzēja būt.

Balona maksimālais augstums saskaņā ar kalkulatoru bija paredzēts 31.5 km. Un tas man vēl likās, ka būtu labs sasniegums, ņemot vērā nedaudz par lielu pacelšanās ātrumu.

31712 metru augstumā balons joprojām lido, nemaz netaisās pārtraukt pacelšanos, un uztvērēju sarakstā parādās vēl divi vārdi – YL2FZ no Alūksnes puses un SP5MG no Polijas. Lieliski! Esam sadzirdēti starptautiski. :) SP5MG mūsu zondi uztvēra Varšavā, 610 km attālumā, tātad ar radio visu esmu izdarījis pareizi. Viņam gan uz jumta ir tīri nopietnas antenas.. Viņš par mūsu lidojumu uzzināja, jo Tomeks (SP9UOB) par to ierakstīja poļu radioamatieru forumā.

Balons sasniedza 35408 metru augstumu, līdz pārsprāga un uzsāka nolaišanos, sākumā krītot pat 70 metrus sekundē. Krišanas ātrums samazinājās, sasniedzot blīvākus atmosfēras slāņus.

Mēs pa to laiku beidzām čilot un devāmies atkal ceļā. Starp Inciemu un Siguldu pazuda interneta sakari, bet zondes pozīciju jau mēs tāpat zinājām, klausoties radio.

Zonde laidās arvien zemāk un zemāk, samazinot nolaišanās ātrumu. Viss izskatījās normāli – klausītāji to uztvēra, tātad antena nebija cietusi, nolaišanās ātrums bija -22 m/s 20 km augstumā, -10 m/s 10 km augstumā, kas nozīmēja, ka tas ir pavisam normāls, izpletnis strādā, nav sapinies un, šķiet, arī nekas daudz no balona netiek nests līdzi lejā.

Kamēr vēl braucām pa šoseju, zonde jau paspēja nolaisties. Pēdējā uztvertā pozīcija bija 389 metru augstumā, un to uztvēra princ_fm, YL3GEG, kā arī man par lielu pārsteigumu mājas kompis un pat mans kompis no ceļa. Pēc tam signāls vienkārši pazuda.

Pa to laiku aizbraucām līdz pat Ieriķiem un nedaudz iepauzējām, lai izplānotu, kā darīt tālāk. Izmantoju iespēju pieslēgties Ieriķu TIC atvērtajam wifi, lai ielādētu trūkstošos datus un kārtīgi izpētītu karti. Zonde nolaidusies mežā. Mēs esam aizbraukuši par tālu.

Vēl līdz galam nesaprastu iemeslu dēļ nolēmām braukt uz Kārļiem, lai piebrauktu pie nolaišanās vietas no labās puses. Norāžu uz ceļiem nebija tikpat kā nekādu. Internets bija pazudis uz neatgriešanos (kompis vairs neatpazina modēmu), tāpēc arī nevarējām redzēt uz kartes, kur tieši atrodamies, kurā virzienā dodamies, vai tas ir pareizs, cik vēl tālu un kas vispār notiek. Kartes uz papīra ir, bet arī tās daudz nelīdz. Visu laiku monitorēju radio, bet signāls tā arī neparādījās, tāpēc radās bažas, ka zonde varētu būt nolaidusies kādā gravā, un no turienes signālu mēs tik viegli nedabūsim. JDat telefonsarunā pastāsta, ka vieglāk būtu bijis nolaišanās vietai piebraukt no otras puses, bet mēs jau paši gudri.

Lauki

Līgatnes apkārtnes daba gan ir skaista, laiks jauks, mēs domājam, ka zinām, kur atrodamies, līdz aizmaldījāmies līdz Līviem, kur piešķīlām otru kompi ar otru modēmu un noskaidrojām, ka tiešām un pilnīgi konkrēti esam aizbraukuši uz pavisam otru pusi. :)

Metām riņķī, braucām atpakaļ un nolēmām tomēr nebraukt vis līdz šosejai, bet apbraukt mežu, kura vidū kaut kur atrodas LAASE. Uz viena no pakalniem beidzot sadzirdējām signālu, taču tas nebija pietiekami stiprs, lai to atkodētu bez kļūdām. Tur droši vien būtu palīdzējusi yagi izmantošana, taču to atlikām uz citu pakalnu un tad vēl, un tad jau bijām prom.

Atradām pareizos ceļus, lai piebrauktu vistuvāk vajadzīgajam mežam, signāls kļuva arvien spēcīgāks. Ceļš izgaisa pļavā, pa kuru vēl gabalu pabraucām, līdz tālāk vairs nevarēja. Atverot durvis, mašīnā iebrāzās dunduru bars un ārā gaidīja vēl lielāks, tāpēc bija skaidrs, ka jādarbojas ātri. Atstāju radio uztvērēju darbojamies, lai tas saņemtu derīgu telemetriju, un mēs uzzinātu precīzu nolaišanās vietu, bet mēs pa to laiku savācām visas mantas, kas varētu būt nepieciešamas mežā, lai varētu drīzāk doties prom no pļavas un dunduriem. Zaļo signālu ātri dabūjām, tas tika iebakstīts telefonos, mēs sākām iet.

Īsāk sakot, pieļāvām vairākas neloģiskas loģistikas kļūdas, būtu varējuši krietni saīsināt nobraukto ceļu un meklēšanas laiku, bet kā bija, tā bija, no kļūdām jāmācās, galvenais ir pozitīvs rezultāts.

Kad bijām tikuši līdz pašam mežam, saņēmu zvanu no JDat, kurš apjautājās, kā mums iet, un pastāstīja, ka nupat apdeitojusies pozīcija no bekapa. Tas tomēr strādā! Bijām nosprieduši, ka karstuma dēļ tas būs izslēdzies. Spriežot pēc ziņotā augstuma, JDat liekoties, ka zonde varētu būt uz zemes, mēs uz to arī ceram. Tā kā viņš redz mūs un bekapu uz kartes, tad saka, ka jāiet tieši uz ziemeļiem un kādus pārsimt metrus. Labi! Bekapa koordinātas tiek ierakstītas otrā telefonā.

Protams, lai ietu tieši uz ziemeļiem, vajag kompasu, kas palicis mašīnā, tāpēc aizjožu tam pakaļ, un brienam mežā. Mežs ir tāds kā jau nacionālajā parkā, velk uz mūžamežu, neliels purviņš, daudz kritušu koku. Skatāmies kompasā, telefonos un pēc saules un pamazām virzāmies dziļāk mežā uz ziemeļu pusi.

Koku daudz, visi augsti, skatāmies apkārt, zem kājām un uz koku galotnēm, bet nekā. Pēc laba gabala, kad abi telefoni joprojām rāda daždesmit metrus līdz mērķim, es pēkšņi apstājos, lai iesauktos: "Dzirdi?" Tiešām! Pīkst! Droši vien jau kādu brīdi pīkst, tikai nepievērsām uzmanību. Steidzīgāk dodamies skaņas virzienā, un Kopijs iesaucas: "Re, kur zonde! Karājas!" Es to aiz kokiem vēl neredzēju, un tad tiešām – karājas! Metru no zemes karājas mūsu zonde!

Karājas kokā

Apmēram divas stundas pēc nolaišanās zonde ir atrasta!
Izpletnis gan ir koka galotnē.

Atvēru kapsulu, lai apklusinātu pīkstuli un izslēgtu elektroniku. Jau uzreiz sajutu, cik silts iekšā. Bekaps tika izslēgts pēc 400 minūtēm kopš ieslēgšanas brīža. Atvienoju arī bortdatoru. Izrādās, ka fotoaparāts vēl ir ieslēgts, tātad baterijas ir izturējušas, taču tas ir tik karsts, ka to nav patīkami turēt rokās. Ātri paskatījos, kas uz atmiņas kartes, un izskatās, ka tur ir mazāk failu kā vajadzēja būt. Kaut kas nav nostrādājis, bet ar to tiksim galā vēlāk, tagad vēl jādabū izpletnis.

Apsveram un izmēģinām dažādus variantus, taču bez sakarīgiem rezultātiem. Izpletnis ir vienā koka pusē, bet balona atliekas otrā, aukla, kas tos savieno, iet pāri galotnei. Vienkārši ņemt, vilkt un iekārties auklā nevar, tai ir zināma izturība. Mēģinot šā un tā, Kopijs mistiskā veidā pēc kāda laika atbrīvo izpletni, kas noplivinās zemāk, un vēl pēc brīža uz zemes ir gan izpletnis, gan balona atliekas.

Misija izpildīta! :)

Brienot ārā no meža, man pēkšņi pielec, kāpēc, pakojot kopā kapsulu pirms palaišanas, kāds jautāja, kāpēc uz tās nav nekādu sponsoru logo vai kā cita. Tobrīd atbildēju par citu tēmu, bet tagad ir skaidrs, kāpēc tas tika jautāts – aizmirsām uz kapsulas uzlīmēt lapiņu ar nosaukumu un kontaktinformāciju! Tas nepieciešams, ja kaut kas noietu pavisam greizi un mēs to pazaudētu. Tāda lapiņa gan bija kapsulas iekšienē (vismaz), bet ārpusē nekā. Toties lapiņas pielīmēšana bija čeklistē.

Rezultāti

Foto beidzās pie 12 km, video 18 km augstumā, tāpēc šai ziņā mērķis diemžēl nav sasniegts.
Nav skaidrs, kas tieši tur notika, bet video divas reizes nesaprotamu iemeslu dēļ turpināja filmēt pāri noteiktajām 30 sekundēm. Pirmajā reizē tā tika nofilmēta palaišana, kad pēc 20 minūtēm tomēr tika pārtraukta video filmēšana. Pēc tam viss bija kā paredzēts – foto un ik palaikam video, līdz filmēšana atkal uzkārās un turpinājās, kamēr atmiņas karte bija pilna. Atkārtot šādu uzvedību neizdodas. Ja izlabot kļūdu neizdosies, tad nākamreiz, iespējams, būs jāpaliek tikai pie fotogrāfijām. Varbūt tā ir kļūda pašā CHDK.
Kameras logfailā ir fiksētas temperatūras līdz pat +80°C uz CCD..
Bet nu foto bija tikai viens no mērķiem.

Nav jau tā, ka nekas nebūtu nofotografēts vai nofilmēts – ir mākoņi, ir saskatāms jūras krasts. Galvenā tomēr šoreiz nav. Desmit kilometru augstumā uz brīdi kamera aizsvīda, bet tad ātri atkal objektīvs kļuva skaidrs. Video labi var dzirdēt, kā pīkstulis kļūst arvien klusāks, palielinoties augstumam un samazinoties atmosfēras blīvumam.

UV sensori, kā jau minēju, bija pārāk jūtīgi. Dati no viena ir pilnīgi nelietojami, otrs, savukārt, nav reģistrējis UV starojuma izmaiņas, bet drīzāk detektējis melnas debesis.

No temperatūras sensoriem viens darbojās pareizi, rādot iekšējo temperatūru. Tā bija augsta (līdz pat +42°C). Bet ārējais sensors rādīja temperatūras, kas bija daudz par augstu , zemākā temperatūra bija laižoties lejā – -31.9°C. Man ir divi varianti – vai nu tas nebija pietiekami paslēpts no saules, kas to karsēja (lidojums bija dienas vidū, saule bija visaugstāk), vai arī to sildīja pārlieku lielais karstums no kapsulas iekšienes.

Bortdators un radiosakari darbojās lieliski, ja neskaita to, ka atmiņas karte nofeiloja, bet tas nav liels zaudējums. Antenai nekādu problēmu nebija, sakari bija tuvu un tālu.

Pavisam kopā, zondei esot gaisā, tika pārraidītas 469 telemetrijas rindiņas, no kurām uztvertas un veiksmīgi dekodētas tika 425 rindiņas (91%). Pavisam bortdators visas dienas laikā noraidīja aptuveni 1200 rindiņas.

Telemetrijas uztveršanā piedalījās četri brīvprātīgie - princ_fm, YL3GEG, YL2FZ un SP5MG, kā arī trīs mūsu radio, kopā savācot 853 datu punktus. Raidītāju dzirdēja arī Lielvārdē, Rīgā un, iespējams, Lietuvā, bet neko vairāk nezinu.

  Veranda     266   31.2%
  princ_fm    259   30.4%
  YL3GEG      199   23.3%
  x-f         69    8.1%
  Laase-team  25    2.9%
  YL2FZ       19    2.2%
  SP5MG       16    1.9%

Lieliski tika nodemonstrētas "distributed listener" priekšrocības, izmantojot dl-fldigi programmu, – bija telemetrijas rindas, kuras dekodēja tikai viens klausītājs no visiem septiņiem – tas ērti apskatāms uz kartes. Lielbritānijā tā vairs nav problēma, tur katram lidojumam ir daudz klausītāju, bet vietās, kur HABbings vēl nav tik populārs, katram radiouztvērējam ir nozīme, sekošana balonam ir komandas darbs.

Balons ar aptuveni kilogramu smago kapsulu sasniedza 35.4 km augstumu, kas ir patīkami daudz, turklāt visi to redzēja tiešraidē, tas nav "nu mēs domājam" rezultāts. Plānotais pacelšanās ātrums bija 5.2 m/s, reāli – ap 5.9 m/s. Plānotais nolaišanās ātrums bija 5.6 m/s, reāli – ap 4.9 m/s.
No palaišanas brīža līdz augstākajam punktam bija 107 minūtes, nolaišanās ilga 41 minūti. Zonde nolaidās 21 km attālumā no palaišanas vietas.

Piezīmes

  • Noteikti jāseko labi uzrakstītai čeklistei, tam vajadzīgs atsevišķs cilvēks, un kādam jāseko, lai viņš seko čeklistei, citādi ir liela iespēja kaut ko aizmirst.
  • Divi viena operatora mobilie interneti nav laba doma, vajag alternatīvas.
  • Sekojošo mašīnu jāiekārto, pirms vēl viss sācies, nevis pa ceļam. :)
  • Vasarā pirms starta kapsulu un tās saturu nevajag turēt saulē, sakarst.
  • Nepieciešama offline karte. Ideāli, ja to var sajūgt kopā ar dl-fldigi, prognozēm, pozīciju ielādi no interneta u.t.t. Tas viss ir iespējams. Prognozes arī var dabūt oflainā.
  • Vēlams skaidri nodalīt mantas, kas nepieciešamas palaišanai un sekošanai, lai vieglāk darboties.
  • Labāk izplānot sekošanas maršrutu, apskatīt dažādas prognozes ar atšķirīgiem augstumiem un vertikālajiem ātrumiem.
  • Uzrakstīt / izmantot labu programmiņu mobilajam, kur ierakstīt koordinātas, lai ziņo, kurā virzienā un cik tālu jāiet, atvieglos meklēšanu uz zemes.

Pēcvārds, faili un tā

Prieks, ka bija cilvēki, kam tas bija interesanti un kas tagad apsver domu veidot līdzīgus projektus. Amatieru balonu laišana nav nekas unikāls, bet tas ir forši.
Paldies visiem, kas bija iesaistīti un atbalstīja! Paldies UKHAS!

Ja ir vēl kaut kas aizmirsts un nepieminēts, jautājiet komentāros, forumos vai rakstiet – space at people lv.