Šovakar uzzināju, ka mēs nebūsim pirmie, kas iegūst fotogrāfijas ar Latvijas ainavām no "kosmosa". Ir kāda persona vai personu grupa, kas grasās veikt lidojumu jau pēc divām nedēļām. Mēs to nevarējām izdarīt gada laikā un tas mums prasīs vēl kādu pusgadu. Tāpēc – pirmā vieta būs gar degunu..

Viņiem būs 2 kg kapsula, Kaymont 1500 g balons, hēlijs, GoPro HD kamera, telefons ar GPS un Android informācijas logošanai. Cik saprotu, sekošanai izmantos radiosakarus (APRS laikam). Palaišanas vieta ir Vidzemē, droši vien netālu no Rīgas.

Divas nedēļas. Heh.. Jūtos satriekts, bet droši vien tikai jāturpina darbi pie mūsu projekta.

Vakar notika kāds balona lidojums, kura laikā man radās dažādas pārdomas.

Kembridžas skolas skolēni veica balona lidojumu – Apex Alpha. Viss sākās pavisam vienkārši. Ieplānots tas bija kā augstuma rekords. Tas nenotika. Bija plānots, ka tas nolaidīsies Ziemeļjūrā. Tas nenotika. Bija plānots, ka lidojums ilgs divas, trīs stundas. Arī tas nenotika.

Tā vietā balons (2000g Hwoyee, 300g kapsula) pacēlās līdz 36 km augstumam un tur arī palika, dodoties Eiropas virzienā (sāka peldēt – floatēt). #highaltitude ļaudīm bija interesants vakars. Pat man kā radioamatieru lietās maz zinošam cilvēkam tas viss likās ļoti interesanti.

Lielbritānijas teritorijā balonam bija ļoti daudz uztvērēju, pēc tam Eiropas pusē mazāk, taču briti spēja sekot balona lidojumam līdz pat 780 km attālumam. Eiropā izmantoja dažus GlobalTuners.com radio, un pieslēdzās arī divi vācieši, pēc tam arī dānis. UKHAS cilvēki izsūtīja lūgumus pēc palīdzības sekošanā visās vietās, kur vien varēja iedomāties – tviterī (daaaudz RT), dažādos HAM forumos, čatkanālos – vispirms meklēja vācu radioamatierus, pēc tam jau poļu, vēlāk arī baltkrievus un ukraiņus. Dānis (OZ1SKY) ļoti ilgi varēja uztvert balonu, kad vairs neviens cits nevarēja, turklāt viņš arī aktīvi iesaistījās nākamo uzveršanas staciju meklēšanā – sameklēja kādu poli vai pat divus, taču tiem neizdevās nodibināt sakarus ar balonu. Vēl arī jāņem vērā, ka, jo dziļāk kontinentā, jo vēlāks laiks bija – kad tas lidoja Latvijas laika joslā, bija jau ap trijiem naktī.

Kad norietēja saule, balona kapsulā kritās temperatūra – pat zem -50°C, ārpusē bija -58°C. Temperatūras krišanās iespaidoja bateriju jaudu, kā dēļ Poznaņas tuvumā izslēdzās GPS. Radio vēl turpināja raidīt, taču bez koordinātēm. Visi nodomāja, ka ar to arī lidojums beidzies, taču pēc brīža tas brīnumainā kārtā atsāka darboties. OZ1SKY tam spēja sekot gandrīz līdz pat Varšavai.

Līdz signāla pazaudēšanas brīdim balons bija nolidojis 12 stundas un pieveicis 1342 km, vidējais ātrums bija virs 100 km/h. Droši vien attāluma rekords lateksa baloniem.

Domas, kas radās vakara gaitā.

Pirmā. CopyLeft uzskata, ka mūsu balonam nepieciešama cutdown ierīce, kas pārtrauktu lidojumu pēc noteikta laika – vienkārši atvieno balonu no kapsulas un izpletņa. Man tā likās lieta, bez kuras var iztikt, jo parasti jau balons iet augšā, pārsprāgst un nāk lejā. Bet! Ņemot vērā šādus atgadījumus, laikam labāk tomēr tādu ierīkot, ja nu mums atgadās līdzīgs scenārijs. Šķiet, ka būtu prātīgi, ja tas nostrādātu pēc trim vai četrām stundām kopš lidojuma sākuma, jo pa to laiku balonam jau būtu vajadzējis sasniegt maksimālo augstumu (ja vien nav pieļauta kāda būtiska kļūda aprēķinos, cik daudz tajā jāiepilda gāzi).

Otrā. Būtu forši, ja man arī būtu kāds radio aprīkojums. :) Kartē redzams, ka radio horizonts (zilais aplis) sniedzas līdz pat Latvijas vidum, tāpēc, iespējams, arī man to būtu izdevies kādu brīdi uztvert. (Zaļais aplis ir laukums, kur balons atrodas 5° virs horizonta.) Turklāt, ja nu man vispār būtu radio uztveršanas iespējas, mēs varētu taisīt visu pa nopietno un pēc labākajiem paraugiem – ar radio raidītāju un līdz ar to visu laiku redzēt, kur balons atrodas, kurp dodas gan vertikāli, gan horizontāli.
Protams, tās atkal būtu papildu izmaksas – uzvērējs, antena, raidītājs. Turklāt tas viss man ir tumša bilde, nekad neesmu bijis tuvumā radio amatieru aprīkojumam. Raidīšanai izmanto Radiometrix NTX2 raidītāju. Kā uztvērēju varētu izmantot FUNcube Dongle..

Kad sāku meklēt vairāk informācijas par balonu lidojumiem, atradu UKHAS – UK High Altitude Society. Tulkojumā – Apvienotās Karalistes Liela augstuma kopiena. Vai vienkārši – britu augstās aprindas. :) Tā (vēl) nav oficiāla organizācija, taču apvieno lielāko daļu Lielbritānijas balonistu – lielākoties radioamatierus (HAM), kas lidina balonus. Viņu wikipēdijā ir daudz noderīgas informācijas.

Starptautiskāka vieta, kur smelties informāciju, ir IRC čatā – Freenode.net kanālā #highaltitude. Tur lielākoties ir cilvēki no Lielbritānijas, taču ir arī daži no ASV un Austrālijas un vairāki no Eiropas (Vācija, Nīderlande, Beļģija). Arī viens dienvidāfrikānis un kādreiz arī kāds indietis. Pietiekami starptautiska kopiena, kas turklāt ir ļoti atvērta un draudzīga, var mierīgi vērsties ar jebkuru interesējošu jautājumu.

Rekomendējamās vēstuļkopas – Google groups: UKHAS un Yahoo groups: GPSL (amerikāņu).

UKHAS pagājušajā nedēļā sarīkoja savu pirmo ikgadējo konferenci, kas tika strīmota arī internetā, bija interesanti. Prezentācijas un ieraksti no tās pieejami tajā pašā wiki – UKHAS 2011 Conference.

Tieši pirms gada es uzzināju par pirmo "rickroll" kosmosā, un man radās ideja apskatīt savu planētu no augšas, pašam pārliecināties, ka tā tiešām ir apaļa, nofotografēt pierādījumus un pēc tam tos arī atgūt. Par ideju pastāstīju pārējiem People.lv ļautiņiem, parādīju cmukas biwzhinjas iekārdināšanai, un CopyLeft uzreiz piekrita, ka ir vērts ko tādu paveikt. Tā nu jau nākamajā dienā sākām darbu pie plānošanas, organizēšanas, domāšanas un pētīšanas.

Ideja tīri vienkārša – meteoroloģiskais balons, kuram piesiets izpletnis un kaste, kurā ir foto/video kamera, un arī kāda sakaru ierīce ar GPS, lai pēc kapsulas nolaišanās zināms, kur tā nonākusi. Atkarībā no vairākiem svarīgiem parametriem balons paceļas līdz stratosfērai apmēram 25-35 km augstumā, pa ceļam pārciešot -45..-60°C aukstumu, nonākot apstākļos, kas drīzāk atgādina Marsu – -25°C sals, tikai viens procents no tās atmosfēras, kas ir uz.. ēē.. zemes, UV pārpilnība (ozona slānis ir zemāk). Ziņās to parasti sauc par kosmosu (space), jo tā izskatās – zilgana Zeme, melnas debesis.. Ne tik sensāciju kāri cilvēki to sauc par near-space vai pat edge of space, taču būsim godīgi, tā ir tikai stratosfēra un līdz kosmosa robežai vēl vismaz divarpus, trīs reizes tālāk.

Bijām plānojuši, ka pa pusgadu visu izdarīsim, uztaisīsim, sarunāsim, sagatavosim un 2011. gada jūnijā laidīsim gaisā. Mēnešiem ritot, izrādījās, ka darbu pie tā visa ir diezgan daudz, laika ne tik daudz, tāpēc viss ievilkās un beigu beigās tika pārcelts uz nākamo gadu.

Pa šo laiku iegūta pieredze un lielāka saprašana gan pašiem darbojoties, gan turpinot meklēt un lasīt informāciju par citiem veiksmīgiem, ne tik veiksmīgiem un vēl nepabeigtiem projektiem.

Pašlaik esam stingri nobrieduši, ka mūsu misija startēs 2012. gada vidū.

Lai apņemšanās būtu ciešāka un rezultāts taustāmāks, visu plānots dokumentēt šajā blodziņā.