Šodien saņēmu pasūtītās Energizer Ultimate Lithium baterijas. 16 gab.!
Šīs ir tās baterijas, kuras izmanto HABeri visā pasaulē, jo tās spēj darboties tikpat kā bez īpašību maiņas pat -40°C aukstumā, tās ir ļoti ietilpīgas un tās ir vieglas. Tāpēc gan tās arī ir diezgan dārgas, bet tur nu neko darīt.
Pēc maniem aprēķiniem man vajadzēs 14 baterijas. Un divus vai trīs Li-Ion akumulatorus.
Lai pīpl-balona lidojums nebūtu tikai tāds izklaides pasākums ar cmukām biwzhinjaam, tas veiks arī nelielus zinātniskus pētījumus. Nu, nosacīti zinātniskus, bet tomēr. Angliski to sauc par citizen science. :)
UV starojums dalās daudzās daļās, no kurām mums uz zemes ir svarīgi trīs veidi – UVA, UVB un UVC. Zemes atmosfēra un konkrētāk ozona slānis aiztur 97-99% no Saules UV starojuma, it īpaši UVB un UVC (kas interesanti, tas pats UVC arī rada ozona slāni). Tas UV starojums, kas tiek līdz zemei, 98.7% ir UVA. Balons tiks tik augstu, ka 99% atmosfēras (masas ziņā) būs zem tā, lielākoties arī ozona slānis, līdz ar to tur augšā ir krietni lielāks UV starojuma apjoms. Redzamā gaisma ir virs 400 nm, UVA – 315-400 nm, UVB – 280-315 nm, UVC – 100-280 nm. Izmērīt UVB un UVC, protams, būtu visforšāk, taču lielas cerības ar šādu metodi, izmantojot LED, neloloju. Tas nebūs zinātnisks mērījums. Drīzāk tas būs – par cik UV intensitāte nosacītās vienībās tur augšā lielāka kā te uz zemes.
Bija domas arī par citiem sensoriem.
Papildināts. Pagājušajā nedēļas nogalē divi UKHAS iedzimtie jcoxon un RocketBoy (no kura pirku balonu un izpletni) veica tālumlidojuma mēģinājumu "XABEN". Balons ar mazu celtspēju, kas lēni (1.2..1.5 m/s) ceļas augšā, tāpēc ilgi neplīst, parasti tas tā sāk "peldēt" 30-32 km augstumā. Kapsulā bija radioraidītājs un satelītraidītājs. Diemžēl pēc 12 stundām kapsula pārstāja ziņot par sevi. Bet! Tur bija arī BMP085 sensors atmosfēras spiediena mērīšanai – kā novēroju, līdz 27 km augstumam tā rādījumi diezgan precīzi sakrita ar standarta atmosfēras modeli, pēc tam, rādījumiem nokrītoties zem 1 kPa, tie sāka ļoti lēkāt. Vēlāk, temperatūrai tuvojoties -40°C, kas ir sensora limits, arī spiediena rādījumi kļuva pavisam neticami, ziņojot par 4 kPa spiedienu 31 km augstumā. Bet vispār – sensors šķiet gana precīzs!
Izmantojot pagājušās nedēļas nogales stindzinošo salu, veicu dažus testus, kam nepieciešams aukstums. Citādi tos būtu jāveic saldētavā, taču tajā es, manuprāt, tādu aukstumu nevaru dabūt. :) Ārā bija -27°C.
Pirmkārt, notestēju temperatūras sensorus. Stalkera iebūvētais temperatūras sensors pārstāj darboties pie 0 grādiem, un tas nekas. Pārējie mierīgi turpināja darboties. Nav pavisam skaidrs par BMP085 temperatūras sensoru, jo tam būtu jābeidz darboties pie -20 grādiem, taču tik zemu tas netika, jo to pietiekami sasildīja no Stalkera nākošais siltums. Ja būs iespējams, ar to būs jāveic atkārtota pārbaude.
Otrkārt, notestēju baterijas. Stalkeri baroju ar parastu 3.7V Li-Ion bateriju, kas pārstāja darboties pēc četrām stundām. Tas ir ļoti labi, jo iepriekš biju dzirdējis, ka tā nobeidzas jau pie nulles. Turklāt Li-Ion tāpat netiks lietota, Stalkeris tiks barots ar litija AA baterijām.
GSM modulis tika barots ar krietni palietotām piecām Eneloop 1.2V baterijām, kas tā arī nepārstāja darboties visas šīs stundas. Tas nozīmē, ka GSM modulis nemaz tik ļoti enerģiju netērē, kas ir ļoti labi. Arī tam tiks lietotas litija AA baterijas.
Vēl veicu testu ar rezerves sakaru sistēmu – nokiju ar GPS uztvērēju, abiem savi standarta Li-Ion akumulatori. Nu, te nu bija pārsteigums. Tie izturēja visu dienu ārā (no -10° līdz -25° salā), un telefons izslēdzās pēc 15 stundām! Tas gan neziņoja par savu atrašanās vietu tik bieži kā būs lidojuma laikā, bet tik un tā – lielisks sniegums. Ja tos vēl kārtīgi iepakos, lai tie saglabā savu uz zemes saņemto siltumu, viss būs labi. Starp citu, GPS modulis nebija izslēdzies arī pēc 22 stundām.
Tīri ziņkārības pēc ik palaikam paskatos "CUSF Landing Predictor 2.0", kāds būtu aptuvenais lidojuma maršruts, ja startētu tajā vai citā dienā. Lielākoties vēji pūš uz ziemeļaustrumiem, nereti kapsulu "nosēdinot" Peipusa ezerā. Taču ir arī dienas ar izņēmumiem, kad vēji pie zemes un tur augšā ir mierīgi un pūš pretējos virzienos, ļaujot pacelšanās un nolaišanās vietas pēc iespējas satuvināt. Nu, piemēram.
31. janvāris, nolaišanās 18 km attālumā.
8. februāris, sākumā izmetot nelielu loku virs jūras un gar Rīgu, nolaišanās vien 13 km attālumā. :)
Kad pienāks TĀ diena, man droši vien būs vislielākās šaubas, kādai tad īsti jābūt pareizajai celtspējai, uz kurieni īsti tēmēt balonu un vispār. Ja celtspēju vēl var sarēķināt, tad nolaišanās ir vairāk neprognozējama, jo izpletņa darbību ir daudz grūtāk izmērīt, turklāt vēl var gadīties, ka, krītot lejup, kaut kas ar kaut ko ir sapinies, ka balons nav saplīsis pavisam, bet kāds puskilograms lateksa ķesku palicis piesiets, un līdz ar to viss nāk lejā ar lielāku ātrumu (kapsulas konstrukcija tādam variantam būs paredzēta). Piezemēties pilsētā, ezerā vai upē ir diezgan maza iespēja, taču varbūtība, ka kapsula paliks kokā, Latvijas apstākļos ir kādi 70-80%. :) Heh, tiem tur Lielbritānijā, Beļģijā vai Austrālijā gan tādā ziņā ir viegli..
Mazāka attāluma pluss ir tāds, ka tad nav tālu jābrauc pa Latviju, turklāt, ja tiešām piezemēšanās būs kokā, būs vieglāk veikt vairākus glābšanas mēģinājumus.
#highaltitude čatkanālā grieķis iemeta linku uz lietuviešu HAB projektu "GLORY" (vai es jau minēju, ka tas ir ļoti starptautisks kanāls?).
Izmantojot Google Translate, apmēram iepazinos ar projekta aprakstu. Aiz tā visa stāv lielākoties viens lietuviešu puisis – Ernests. Un viņš veicis jau divus lidojumus, no kuriem pirmais bija 2010. gadā un beidzās Baltkrievijā, kur pazuda ar galiem, taču otrais – 2011. gada augusta vidū un tika veiksmīgi atrasts.
Projekta webā labā detalizācijas pakāpē aprakstīts tikai pirmais mēģinājums. Toreiz viņš izmantoja ūdeņradi un radiosakarus. Tā kā balons netika atgūts, tad stratosfēras bilžu nav. No otrā mēģinājuma vēl nav nekāda apraksta, taču ir dažas iespaidīgas bildes feisbukā.
Man ir daži jautājumi, mēģināšu ar viņu sazināties.